Pašdiagnostoka

Kas ir pašdiagnostoka, un kādēļ tā ir svarīga?
Pašdiagnostoka mentālās veselības jomā ir pašizglītošanās process, kurā cilvēks pats atrod savu simptomu kopu, un diagnozi. Tas var būt kritiski svarīgi situācijās kad kvalitīva psihiatriskā palīdzība nav pieejama.

Piemēram, Latvijā, autisms un UDHS (ADHD) pieaugušajiem neeksistē, un 18. gadu vecumā maģiski kļūst par citu diagnozi. Ja aizdomas par šo slimību rodas pieaugušā vecumā – ej un meklē ārstu, kurš to vispār atzīst. Paralēli, notiek intensīvs simptomu izpētes, sevis izzināšanas process – pašdiagnostoka.

Pašdiagnostoka, manuprāt, ir ļoti vērtīga, taču – ierobežotos apstākļos. Kur precīzi parādās šīs robežās, jau ir sarežģītāk.

Pašdiagnostokai vajadzētu apstāties pie kompetenta psihiatra durvīm. Taču, kas ir kompitents psihiatrs? It īpaši, valstī, kurā netiek atzītas svarīgas diagnozes? Situācijā, kurā tiešām labu psihiatru vidū, ir arī psihiatri, kur atļaujas visai spēcīgi pārkāpt ētikas normas, seko novecojušām vadlīnijām, atsakās atzīt diagnozes, kas skaitās problemātiskas?

Pašdiagnostokai vajadzētu vadīties pēc traucējumu vadlīnijām – traucējumi ir traucējumi tad, ja tie traucē. Taču, daļai cilvēku grūti izsvērt, kādos apmēros traucē kāds simptoms. Paškritika var svārstīties no “vēl esmu dzīvs – ir OK” kritiski smagos gadījumos līdz “šitā nevar dzīvot” vieglos gadījumos. Šeit ārējs novērtējums būtu svarīgs.

Pašdiagnostokai vajadzētu balstīties informācijā un izpratnē par vairumu diagnožu, fokusējoties uz konkrētu diagnozi vēlāk. Tas novērstu situācijas, kurās cilvēks ar simptomiem, kas raksturīgi vairākām diagnozēm, paliek pie populārākās / visplašāk aprakstītās diagnozes. Šobrīd, savos socmedijos, visvairāk informācijas redzu par autismu, UDHS, depresiju, trauksmi. Laiku pa laikam redzu info par PTSS (PTSD), bipolārajiem traucējumiem, un RST (BPD). Pārējās diagnozes parādās reti, vai jāmeklē specifiski. Ir ļoti daudz viegli patērējama satura par ikdienu, un galvenajām pazīmēm. Saturu, pārsvarā, rada cilvēki ar konkrēto diagnozi, attiecīgi, loģiski, trūkst viegli pieejama info par to, ka x simptoms ir arī citām slimībām. Trūkst izpratnes par to, ka (piemēram) “nespeju kārtot” var būt vairāku, ļoti atšķirīgu, diagnožu pazīme, atkarībā no šīs nespēšanas mehānikas.

Pašdiagnostoka IR svarīga – tā var būt pirmie soļi uz palīdzības meklēšanu, atbalsts situācijās, kurās kvalitatīvi speciālisti nav pieejami, un svarīgs pašizprašanas rīks. Taču, bez pietiekamas izpētes un paškritikas, tā var radīt vairāk problēmu, nekā risinājumu, ne tikai sev, bet arī apkārtējiem