Īsas pārdomas par psihiatriskajām slimnīcām Latvijā.

Parunāsim par psihiatriskajām slimnīcām, kādas tās Latvijā ir šobrīd, un kādas tās varētu būt. Vismaz, manā pieredzē, un manuprāt.

Pirms es sāku teikt jebko citu – situācijā, kurā es esmu atvienota no realitātes, uzvedos pavisam nesakarīgi, vai apdraudu sevi, es VĒLOS nonākt psihiatriskajā slimnīcā, un paļaujos, ka par mani parūpēsies.

BET

Psihiatriskās slimnīcas Latvijā attīstās lēnāk nekā pārējā joma, un tās var būt bīstamas slimniekiem. Man pašai ir PTSD no 2 nedēļām Tvaika ielā. Es zinu daudzus, kuri cīnīsies ar zobiem un nagiem, lai tur nenonāktu. Es zinu daudzus, kuriem tur reāli ir darīts pāri. Piesiešana pie gultas, izolācija, smaga sedācija, kliegšana un brīvibas “privilēģiju” atņemšana dažās nodaļās vēl arvien ir realitāte. Ne visās, taču tas ir risks.

Kādēļ tā? Iemesli vairāki.
1. Personāls. Slimnīcā, pirmie saskares punkti nav ārsti, bet gan māsiņas un sanitāri. Tas nozīmē, ka šo cilvēku attieksme bieži būs noteicošā tajā, kā izskatīsies laiks slimnīcā. Šis personāls, bieži, par mentālo veselību ir mācījies 30-40 gadus atpakaļ, ņem 2-3 darbus lai savilktu galus, ir izdedzis, noguris un sācis ienīst pacientus. Tas tā nedrīkst būt. Personālam ir jābūt regulārām supervīzijām, dzīvojamai algai un apmācībām.

2. Sistēma. Slimnieku intereses bieži netiek pārstāvētas, par labu “ārstēšanai”. Sazāļošana pirms tiesas prāvām, fokusēšanās uz mazāk sociāli pieņemamiem simptomiem, nevis tiem, kas reāli traucē dzīvot, milzīgas zāļu devas, bez pietiekamas psihoterapijas, nevēlamā aizliegšana nevis novēršana, paša pacienta vēlmju ignorēšana – tās visas ir problēmas ar kurām esmu sastapusies pati, vai citu pieredzes stāstos. Sistēma ir vairāk “labošana”, nevis izpratne, cieņa un ārstēšana

3. Informētība. Gan personāls, gan paši pacienti bieži nav informēti par diagnožu realitāti. Tas nozīmē, ka pacients nav gana informēts lai pastāvētu par savām tiesībām, vai sevi aprūpētu. Savukārt personāls mēģina panākt “normālu” uzvedību, bieži pilnīgi neproduktīvos veidos priekš konkrētās diagnozes.

Ir vēl daudzas problēmas, bet tik pat svarīgi, kā ir izpētīt slikto, ir jums pastāstīt ar labo, un to kādēļ es uzticos, ka būs labāk.
1. Atvērtās nodaļas. Veldres, Pārdaugavas nodaļa, vairākas nodaļas ārpus Rīgas strādā pēc cita principa, nekā slēgtās “klasiskās” nodaļas, kurās nonāk ar ātro palīdzību. Cilvēks var brīvi staigāt, durvīm ir rokturi, izolācija tiek piemērota tikai karantīnas gadījumos un kā ārsti tā personāls parasti ir laipnāki, izprotošāki. Arī pacienti ir mierīgāki. Tas ir iespējams tādēļ, ka šīs nav akūtās nodaļas. Uz tām ir jāpierakstās rindā, pēc ārsta nosūtījuma. Tur nenonāks trakojoši gadījumi. Ir pieejamas daudzas, dažādas terapijas, attieksme un vide ir daudz modernāka nekā daudzās slēgtajās nodaļās, un piespiedu ārstēšana nenotiek. Cilvēks vēl arvien ir cilvēks, arī esot slimnīcā. Es uz šādu nodaļu dodos reizi gadā vai divos.

2. Jaunie ārsti. Katru reizi, kad man ir iespēja aprunāties ar jaunajiem ārstiem, es jūtos droša un pārliecināta, ka būs labāk. Izpratne par mentālo veselību ir attīstījusies, tāpat kā empātija un izpratne par pacienta tiesībām. Tiek runāts par to, lai pacients justos droši un labi, par dažādu terapijas metožu pielietošanu, par pašu ārstu labklājību. Jauno ārstu un personāla nav gana daudz. Bet tas, kas ir, liek smaidīt.

3. Sabiedrības informētība. Tā aug. Paši cilvēki nedaudz labāk izprot sevi, negaida, līdz viss būs bezdibeņa apakšā, un vēršas pēc palīdzības ātrāk. Vismaz, tie pirmie solīši ir sperti. Un es ticu, ka es redzēšu sabiedrību, kuras pašaprūpes spējas ir labākas.

Ir daudz negatīvā un labojamā. Bet, ir arī daudz cerību. Būs ok.

Threads sāku rakstīt ierakstu par psihiatriskajām slimnīcām, un nejauši uzrakstīju gana daudz, lai tas varētu būt blogieraksts.