Paranoja. Delūzijas. Citplanētieši? II

Pagājušajā ierakstā es uzbūru diezgan drūmu ainu, par to, kā šobrīd izskatās mana psihoze. Ir pagājušas aptuveni trīs nedēļas, kopš sākās šī epizode, un man ir bijusi iespēja to rūpīgi novērot, izpētīt un izdzīvot. Šobrīd es dzīvoju cauri psihozes pašām beigām – atgūšanās periodam. Viss vēl nav cauri, bet sliktākais noteikti jau ir garām. Šobrīd es cīnos ar mentālo pārgurumu episkos apmēros, kas nozīmē to, ka ir daudz grūtāk sevi aizstāvēt pret trauksmi, balsīm un OKT (Obsesīvi Kompulsīvie Traucējumi). Ir grūtības koncentrēties, traucēta atmiņa un pāri visam – smagums. Taču, man vairāk nav jācīnās ar citplanētiešiem. Tās ir lielā mērā dēļ skaidrā kaujas plāna, un fakta, ka šajā laikā nebiju viena. Man apkārt bija daudz palīdzības, un vairumā gadījumu es to droši lūdzu.

Vissvarīgākais psihozes laikā ir nebūt vienam. Saikne ar realitāti saraujas un saasinās kā pozitīvie simptomi, kas pieliek pie realitātes (halucinācijas, delūzijas un paranoja), tā negatīvie simptomi, kas atņem no realitātes (zūd kognitīvās spējas, spēja rūpēties par higiēnu, kārtību, uzturēt ritmu, sazināties, izpaust emocijas, pat domāt). Tas nozīmē, ka cilvēks ir daudz sliktāk ekipēts parūpēties par sevi, nekā parasti. Pat tad, ja ikdienā cilvēks ar sevi tiek galā itin labi, psihozes laikā par sevi parūpēties ir ļoti grūti – pārāk daudz iekšējo resursu ir novirzīti psihozei.

Par laimi, šī psihoze notika laikā, kad man blakus bija fantastiski cilvēki – kā mājās, tā darbā. Tāpēc, tika organizēti vieni drošības un atbalsta pasākumi, un citi organiski radās. 

Viena no lielākajām palīdzēm psihozes laikā man bija iespēja pārbaudīt realitāti. Mājās man pārbaudīja muguru, lai mēģinātu sajust mugurā saldētās citplanētiešu olas. Šķita muļķīgi to lūgt, taču apstiprinājums no cilvēka, kuram uzticos, ka tas ko es piedzīvoju nav īsts, ļoti palīdzeja turēties pie realitātes. Citos gadījumos es kādam uzrakstīju, ka iebrukuma dēļ nezinu, kā viņiem klājas, un vai viss ir OK. Pārsvarā, tas bija brīžos, kad mani vajāja paranoja par to, vai kāds no man mīļajiem nav nāves briesmās, par kurām neko nezinu. Viens no skaistākajiem atbalsta brīžiem nāca brīdī, kad darbā, vairākas stundas, aiz loga notika apokalipse. Redzēju kā citplanētieši uzbrūk mierīgaji ielai aiz kafejnīcas loga, pretī cīnījās pilnīgi nesagatavotu cilvēku armija, ar neatbilstošiem ieročiem, šķembas un milzīga sienāža līķis stiklos. Bet, iekšā sēž pārītis, ēd kūkas un čalo, savukārt draugu čatā, mīļie sūta bildes, kas apliecina, ka viņu galā apokalipses nav. Šī pieeja, kurā cilvēki nevis vienkārši pasaka “tā nav”, bet mierīgi pārbauda tavu realitāti, un pasaka, ka nav atraduši pierādījumus, dod daudz vairāk zemēšanas un sirdsmiera. 

Arī darbā, man ļoti palīdzēja, pieslēdzoties maniem darbiem, un bieži vien atgādinot un pabakstot, lai es kaut ko izdaru. Visvieglāk, jau atkal, bija brīžos, kad man pretī bija cilvēki, uz kuriem reaģēt. Apkalpot klientus bija viegli, pat brīžos, kad galvā bija haoss – klātbūtne, un nepieciešamība saglabāt saikni ar ikdienu, uzvesties pieņemami, un tā itkā, manā galvā viss būtu kārtībā, dzīvot cauri pazīstamam ritmam, palīdzēja. Daudz grūtāk bija atcerēties nomazgāt traukus, papildināt plauktus, izdarīt tehniskos darbiņus, kas nepieciešami, lai klientu apkalpošana ritētu gludi, un kuriem ir nepieciešama iekšējā inerce un enerģija – tās man nebija. To nācās kurbulēt kolēģiem, un par laimi, man šobrīd ir lieliski kolēģi, kas saprot, un to dara. Pati sajūta, ka notiekošais ir jāslēpj tikai no svešiniekiem, bija milzīgs atvieglojums, un tiem, kas šobrīd dikti slēpj notiekošo, es gribētu dot iedrošinājumu, atrast kādu, kam uzticies, un izstāstīt. 

Nākamais lielais solis, bija atrast, kur šai psihozei aug kājas, un kas bija palaidējmehānisms. Šinī gadījumā, izrādījās, ka man nācās pieņemt milzīgu lēmumu, kas ir absolūti pretējs manai dabai, par manu personīgo dzīvi. Brīdī, kad es to izdarīju, psihozes aktīvā fāze beidzās pāris dienu laikā, un palika tikai nogurums. 

Šoreiz, par laimi nebija domu par paškaitējumu, taču tuvākajiem, kas satika mani visbiežāk, bija nodotas instrukcijas pārtraukt manu OKT, pieskatīt, vai es vēl arvien spēju atpazīt, kas ir realitāte, bija instrukcijas par to, kurā brīdī man ir jādodas uz slimnīcu, par to kurā brīdī man ir jādod nomierinošās zāles, un kā palīdzēt manām trauksmēm (kas mēdza būt viss no apskāviena un konfektes, līdz sēdēšanai man blakus, elpojot, kamēr es raudu). Kā redziet – tas viss prasīja daudz komunikācijas no manis, un drosmes pateikt “es nevaru”. Vairāk par visu, es gribu būt cilvēks, kurš var, taču šoreiz es nevarēju.

Ko darīju es pati? Es pati cīnījos gan ar citplanētiešiem, gan ar savu slimību. Lai gan es sapratu, ka esmu delūziju varā, es vēl arvien biju situācijā, kurā delūzijas un paranoja ir gana spēcīgas, lai man nāktos uz tām reaģēt – cīnīties ar kukaiņu skaņām manā galvā, izvairīties no konkrētām vietām, dažreiz pat bēgt. Un, to visu darīt tā, lai apkārtējie nenobīstas, un es pati nepadodos slimības varai pilnībā. Brīžos, kad nebija uzplaiksnījumu, es nodarbojos ar visu, ko biju apguvusi RPNC “Veldrēs”, sākot no elpošanas vingrinājumiem (kas bieži izrādījās palīdzīgi), turpinot ar pašanalīzi, un dažādiem shēmu un KBT terapijas trikiem (par tiem citu reizi). Es ļoti daudz nodarbojos ar pašapzinātību, un pēc iespējas godīgāku atzīšanu sev, kā šobrīd ir, vai palīdzība ir nepieciešama, vai es varu pati, vai ir parādījušies jauni draudi vai simptomi. Tas nozīmēja ļoti daudz rakšanos sev cauri, skatoties uz mazāk pievilcīgām daļām, cenšoties tās pieņemt. Tas nozīmēja, arī reizes, kad liku sev savākt enerģijas kripatas kopā, un tomēr izdarīt pašai. 

Šobrīd jau tiešām šķiet, ka smagākais ir garām, un palikusi ir atgūšanās no piedzīvojuma, bez kura es labprāt būtu iztikusi. Tagad es varu kārtīgi atskatīties uz notikušo, un saprast, ka lai arī šī bija smaga psihoze, tai bija lieliska aprūpe, kas padarīja slimnīcu par daudz mazāk nepieciešamu rezerves opciju. Aprūpes pamatā – daudz komunikācijas ar sevi un apkartejiem.