Paranoja. Delūzijas. Citplanētieši?

Šodien bija šausminoši sarežģīta un smaga diena. Tīri tehniski, un ārēji – viss kā parasti, garā darba diena, pārdodot smalkmaizītes un čalojot ar klientiem. Tīri tehniski – mana dzīve šobrīd ir labākajā punktā līdz šim. 

Taču, manu mentālo veselību tas neuztrauc. Vienalga cik ikdienišķa, skaista, mierīga vai laimīga ir diena, manā prātā lietas mēdz saiet šreijā daudz smagāk, nekā to var izskaidrot ar ārējiem apstākļiem. Lielākajai daļai cilvēku, šī ķēdīte ir loģiska – slikti notikumi nozīmē sliktu omu, sliktas domas un sliktu mentālo veselību, diezgan skaidri un saprotami noteikumi. Dzīvei ar mentālajām nekārtībām ir savi ritmi, kurus loģika un citas lietas īpaši neuztrauc. 

Kādēļ man šodien bija slikti? Delūzijas un paranoja. Ko tas nozīmē? Es mēģināšu paskaidrot, cerot, ka manā šī brīža prāta stāvoklī es spēju uzrakstīt ko saprotamu.

Delūzijas, jeb murgu idejas ir uzmācīga, nesatricināma ticība kādai idejai, kurai nav sasaistes ar realitāti, un šo ticību nav iespējams apgāzt ar faktiem un pierādījumiem. Piemēram, šodien, es ticu, un no visas sirds ticu, ka pasauli mēģina iekarot kukaiņu izcelsmes citplanētieši, kuri dēj olas cilvēkos, tādējādi sākot tos kontrolēt. Manī, iespējams, ir viņu karalienes ola, un man ir jācīnās ar visu, kas man ir, lai pretotos mana prāta pakļaušanai. Ha. Ha ha. Ha? 

Pat aptuvena koncepta izskaidrošana man liek justies briesmīgi. Pirmkārt, mana realitātes uztvere šobrīd ir tieši tik sagriezta, un es to apzinos. Es apzinos, ka es šobrīd ticu kaut kam, par ko rūpīga izpēte (6 min Google) atklāj par pilnīgi nepamatotu, kam apkārtējie nevar atrast pierādījumus. Mani pierādījumi? Es to vienkārši zinu. Otrkārt, jo vairāk miesu es tam piešķiru, jo vairāk es par to runāju, jo vairāk es tam ticu, un grūtāk ir pretoties vēlmei skrāpēt savu miesu, meklējot olas atrašanās vietu (droši vien pie mugurkaula). Treškārt, kauns un sajūta, ka kāds tūlīt smiesies par manu šī brīža stāvokli, ka es zaudēšu iespējas, esot pārāk atklāta. Kauns man piemīt tikai par lietām, ko es redzu kā savus dziļākos trūkumus. Manas citplanētiešu epizodes ir viens no šiem kauna avotiem. 

Un vēl jau ir paranoja. Sajūta, ka vājā tieši mani un manus mīļos, ka jebkāda novirze no ierastās uzvedības nozīmē padošanos kukaiņiem, ka kaut kādu iemeslu dēļ, tas ir sācies tieši ar mums, un mums ir jānotur pasaule, un un un. Man ir izmisīgi bail no ļoti daudz kā. Un tās nav vienkāršas bailes. Tas ir kas primālas bailes, kas pārņem pilnībā. Paranoja ir delūziju paveids, kurā ir iesaistītas neracionālas bailes. 

Manas kognitīvās spējas ir ietekmētas, un darbā jūtu, ka progress ir atkritis atpakaļ. Man nekad nav spēka, lietas ļoti vienkārši kļūst par daudz, un viss ko es vēlos ir saritināties kamoliņā, drošā vietā, un būt jēla, bez nepieciešamības funkcionēt. 

Kā šokolādes uzlējums un ķirsītis visam pa virsu, ir 2-5 balsis, kas nepārtraukti skan galvā, un emocionāla nestabilitāte skalā no “nejūtu neko” līdz “sāp tā, itkā tikko būtu pieredzējusi mīļo nāvi”. Jo ziniet, kad mēs runājam par simptomātiku, man nekad nav gana. 

Protams, ir divi izņēmumi – pašapziņa un spēja komunicēt. Šajās divās jomās man ir paveicies tik ļoti, ka es nevaru beigt to uzsvērt. Kā redziet, es komunicēju visu saprotamā manierē, un, kas ir vēl svarīgāk – es apzinos, kas ar mani notiek un spēju ar šo informāciju darboties. Tā nav realitāte visiem cilvēkiem, kuri sirgst ar šizofrēnijas spektra slimībām. Daudzi no mums nespēj atšķirt slimības pozitīvos simptomus (halucinācijas, delūzijas, paranoja), psihozes no realitātes, un nespēj komunicēt ar apkārtējo pasauli tādā pašā līmenī, kā apkārtējie. 

Kādēļ es šo stāstu? Lai parādītu hroniskas mentālās saslimšanas dzīves tumšākās puses. Grūtumus. Jo, šim visam notiekot, ir jādzīvo uz priekšu. Lai arī šī ir smagāka epizode, man ir jāturpina strādāt, satikt mīļos, ēst un ievērot personīgo higiēnu. Šajos apstākļos, es no sevis neprasu diži vairāk, vienīgi eksistēt – mentālās veselības menedžēšana aizņem pārāk daudz enerģijas. Kādēļ es nepaņemu pauzi? Šādas lietas notiek pārāk ļoti bieži, lai es varētu atļauties paņemt pauzi katru reizi, kad ir slikti (un es to saku kā liels “tu drīksti ņemt vairāk pauzes nekā tev šķiet” advokāts), un, kas ir vēl jo svarīgāk – man šobrīd palīdz ritms. Man ir sajūta, ka es esmu izkritusi no dzīves ritma, un nemaz nezinu, kā ar visu tikt galā. Taču, jo vairāk es pieturos pie zināmā, jo vairāk es spēju izdarīt. Es šobrīd esmu ļoti labā vietā dzīvē, un man apkārt ir sastājušies daudz cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt brīžos, kad klūpu. Un klūpu es daudz, bet, man, šobrīd, ir svarīgi būt pēc iespējas neatkarīgākai, atrast veidu, kā atgriezties pie sevis pašas, ikdienišķā, loģiskā es. 

Es vienkārši gribu varēt.